Saeima ceturtdien otrajā lasījuma pieņēma grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā, kuru galvenais punkts – turpmāk Saeimas vēlēšanās varēs piedalīties tikai tās partijas, kuru rindās būs reģistrēti vismaz 1000 biedru līdzšinējo 500 vietā. Tāpat vairākkārt palielināts drošības naudas apmērs, kas jāmaksā, lai tiktu reģistrēts kandidātu saraksts.
Kā vērtēt šīs izmaiņas? Varētu domāt, ka šīs izmaiņas attiecas tikai uz politiskā procesa aktīviem dalībniekiem, taču politika nekad nav atrauta no sabiedrības dzīves kopumā. Līdz ar to ikviens lēmums, kas skar politisko sistēmu, skar arī visu sabiedrību. Kaut vai ar to, ka par kaut ko signalizē.
Politiskā sistēma Latvijā, par spīti jau 35 atjaunotās neatkarības gadiem, nav nostabilizējusies, un joprojām izskan rosinājumi to mainīt (vēlēšanu sistēmu no proporcionālām uz mažoritārām, visas tautas vēlētu prezidentu utt.); demokrātiskās tradīcijas nav dziļi iesakņojušās sabiedrības apziņā (sapnis par spēcīgu līderi, kurš ar stingru roku savedīs visu kārtībā, joprojām dzīvāks par dzīvu), bet partijas kā tādas ir vājas, ar zemu uzticības līmeni.
Uz šāda sociālā fona nav grūti pieņemt grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā, jo tos viegli skaidrot ar vēlmi nostiprināt mūsu politisko sistēmu. Tā tas notika arī šajā gadījumā, kad tika pat piesaukta Satversme, kurā esot teikts: suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai.
Lūk, kā šos grozījumus pamatoja to iesniedzējs deputāts Andrejs Ceļapīters: “Latvijas tauta vēlēšanās šo suverēno varu nodod mums, deputātiem, balsojot par partiju listēm. Un ko tas nozīmē mūsu konkrētajā gadījumā... 14. Saeima? Nozīmē sekojošo: ka mēs šeit esam ievēlēti no 13 partijām - no 13 partijām - un šajās partijās ir desmit ar pusi tūkstoši biedru. Cik ir aktīvo biedru? Nu, paši jūs noteikti labāk, darbojoties partijās, zināt, krietni, krietni mazāk...”
Viss pareizi. Politiskā aktivitāte Latvijā ir zema, un cilvēki partijās nestājas. Tas ir vispārzināms fakts. Taču kāds tam sakars ar biedru skaita slieksni Saeimas vēlēšanās? Vai, mainot šo slieksni, palielināsies cilvēku vēlme stāties partijās? Korelāciju ir grūti saskatīt.
Ja reiz ir vēlme uzlabot politisko sistēmu valstī un aktivizēt sabiedrības iesaisti politiskajos procesos, tad būtu jārunā par pavisam ko citu. Par partiju bezidejiskumu, par to, ka partijas lielā mērā kļuvušas par darbā iekārtošanas birojiem. Taču, tā kā pat lielākā pie varas esošā partija nevar saviem biedriem nodrošināt vairāk par 1000 labi atalgotu vietu tā dēvētajā valsts pārvaldē (šo vārdu salikumu lietosim, lai nebūtu jāsaka nodeldētais: pie siles), tad partija arī nevar daudz vairāk biedru sev piesaistīt.
Nu, pasakiet, lūdzu, kāpēc stāties partijā “Vienotība”, ja tev nav vēlmes izmantot šo administratīvo resursu kādās tīri savtīgās interesēs? Kādus ideālus, kādus valsts attīstības mērķus (tagad, nevis pirms 15 gadiem) iemieso šī cilvēku grupa? Es saprotu - Nacionālajai apvienībai (NA), “Progresīvajiem”, pat “Stabilitātei!” ir kaut kādi savi virsmērķi, bet tā dēvētajām centriskajām partijām - kādi mērķi, izņemot būt pie varas un tur rosīties?
Nesaku, ka šie cilvēki pie varas rosās tikai savtīgu interešu dēļ. Nē, viņi strādā, cenšas un labāk vai sliktāk ar saviem pienākumiem tiek galā. Tikai kāpēc cilvēkam, kuram ir sava, ar administratīvo vadību nesaistīta profesija, ir savs darbs, bet kurš neplāno darboties “valsts pārvaldē”, stāties kādā no šīm tā dēvētajām centriskajām, deideoloģizētajām partijām?
Taču atgriezīsimies pie pamatjautājuma: vai partiju biedru skaita palielināšana, lai varētu piedalīties Saeimas vēlēšanās, uzlabos Latvijas politisko sistēmu, politisko vidi? Jau minēju: šie grozījumi nekādi nav saistāmi ar cilvēku plašāku iesaisti partijās. Drīzāk otrādi, jo nav apstrīdams: jebkuri ierobežojumi pieejai politiskās varas virsotnei (Latvijas gadījumā Saeimai) mazina konkurenci. Šie ierobežojumi ir labvēlīgi jau esošajām partijām ar pietiekami lielu biedru skaitu, toties apgrūtina jaunu politisko spēku uznākšanu uz skatuves un jaunu cilvēku ienākšanu politikā.
Citiem vārdiem, šo grozījumu galvenā jēga ir iekonservēt esošo politisko konstrukciju. Iekonservēt vēl nenozīmē iebetonēt, kā tas sanāca likumā par referendumu neiespējamību. Tas nenozīmē, ka jauni politiskie spēki nevarētu parādīties. Taču to parādīšanās tiek padarīta grūtāka.
Var jau minēt arī pretēja rakstura argumentu: šādi šķēršļi novērsīšot vai vismaz apgrūtinās dažādu nenopietno pajoliņpartiju izveidi. Turpmāk uz lielās politiskās skatuves spēs uznākt tikai tādas partijas, kuras būs sabiedrībā pa īstam pieprasītas un kuras spēs piesaistīt vismaz tūkstoš biedru. Tā tam būtu jābūt teorētiski.
Praksē viss ir pavisam vienkārši: Saeima gatavojas pieņemt likuma grozījumus, kuri ir vērsti uz esošās politiskās sistēmas maksimāli nemainīgu saglabāšanu. Lai arī turpmākos gadu desmitus politiskā cīņa notiktu starp “Vienotību”, ZZS, NA, “Progresīvajiem” un citām jau esošajām partijām.
Patiesības labad gan jāpiebilst, ka jaunas partijas dibināšanai arī turpmāk pietiks ar 200 biedriem, jo 1000 biedru slieksnis attiecas tikai uz Saeimas vēlēšanām un jaunie grozījumi stāsies spēkā, tikai sākot no 2030. gada vēlēšanām.
Kas no tā visa mums? Tiem, kuri nepretendē uz vietu Saeimā? Šie grozījumi signalizē par nopietnām problēmām Latvijas politiskajā vidē. Tie liecina par politiskā procesa pašreizējo dalībnieku nepārliecinātību, nedrošību par rītdienu. Šie grozījumi liecina par to, ka jau tā vājā Latvijas politiskā teātra trupa morāli noveco, kļūst arvien mazāk konkurētspējīga un cenšas novērst jaunu “asiņu” pieplūdumu savā šauri ierobežotajā kolektīvā.
Vai šie grozījumi palielinās Latvijas politiskās sistēmas autoritāti sabiedrībā? Noteikti nē, jo tie, kas baidās no konkurences un dara visu, lai apgrūtinātu jaunu spēku parādīšanos cīņas arēnā, neizraisa cieņu, lai kādiem argumentiem viņi mēģinātu pierādīt sabiedrībai, ka grib tikai labu un cenšas novērst dažādu Kaimiņu/Gobzemu atkalparādīšanos.
Lai šādi personāži neparādītos uz skatuves, ir pašiem jābūt spēcīgiem, nevis mākslīgi jārada sev labvēlīgāki apstākļi. Šāda cīņas metode - siltumnīcas apstākļu radīšana sev - liecina tikai par vienu - vājumu. Par visas politiskās sistēmas vājumu.
