Elita Veidemane / Autori

Ceturtdien Saeima izskatīšanai komisijās nodeva Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) rosinātos likuma grozījumus, kas paredz rīkot pašvaldības referendumu par jebkuras jaunas kulta ēkas būvniecību, kas neatbilst Satversmē nostiprinātajām latviešu tradīcijām un kristīgajām vērtībām. Kaut arī grozījumos netika konkrēti minētas mošejas, skaidrs bija tas, ka runa ir tieši par šīm kulta celtnēm. Par situāciju spriež politologi Filips Rajevskis un Andis Kudors, kā arī katoļu priesteris dr. theol. Ilmārs Tolstovs.

Vai tuvojošās pašvaldību vēlēšanas ir izgaismojušas līderus – cilvēkus, kuri parādījuši savas prasmes sabiedrības un procesu vadīšanā, cilvēkus, kuriem var uzticēties, tātad – arī balsot par viņiem? Ir līderi – menedžeri, viņi vada uzņēmumus vai projektus. Ir līderi kā morālie paraugi: cilvēki, kuru viedokli ņems vērā, jo viņi ar savu nevainojamo darbību ir nodrošinājuši panākumus. Ir līderi, kuri kaut kādā jomā atzīti par labākajiem, viņiem pat nav jāvada komanda, toties daudzi viņiem centīsies līdzināties. Par līderiem runā politikas analītiķis Mārcis Bendiks, sociologs Aigars Freimanis un politologs Andis Kudors.

Kāpēc mums vajadzīgi dziesmu svētki? Varbūt “ietaupīt” kapeikas un atcelt tos kā “nacionālistu saietus”? Taču mūsu Muzikālā tautas fronte piedzima jau 1873. gadā, un to nedrīkst nedz pamest, nedz noliegt. Vasarā notiks “mazie” svētki: skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Par tiem un par daudz ko citu – “Neatkarīgās” saruna ar dziesmu svētku virsdiriģentu Romanu Vanagu.

Mazpilsētās bieži vien notiek brīnumainas lietas. Lielpilsētas, kurās nereti valda vāji slēpta augstprātība, dažkārt var apskaust vienu otru nelielu pilsētu, kas izceļas ar krāsainību, mūziku un neparastumu. Tā ir sanācis ar laikmetīgās mākslas biennāli MABOCA, kas jau ceturto reizi notiek Madonā. Viena no biennāles organizatorēm ir Margrieta Griestiņa, ar kuru šodien sarunājas “Neatkarīgā”.

Vatikāns mēdz piedalīties pasaulē sāpīgu jautājumu risināšanā, nevairīdamies no aktīvās diplomātijas. Vai jaunievēlētais pāvests Leons XIV būs dedzīgs cīnītājs diplomātisko kauju laukos, un kur vērsīsies viņa skats karu un konfliktu krustugunīs? Skaidrojām, kā jaunā pāvesta pirmos soļus vērtē mūsu Baznīcas vīri.

Reizēm var vien izbrīnā atplest muti un ilgi to neaizvērt, redzot un dzirdot kādu publisku aplamību, kas skar ne tikai vienu vai dažus cilvēkus, bet pat veselu tautu. Tā šoreiz notiek ar Misiņa bibliotēku, ko daži kultūrdarboņi taisās “iepludināt”, izšķīdināt Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkas Speciālo krājumu nodaļā, nepaturot, faktiski izmetot mēslainē Jāņa Misiņa – slavenās, unikālās bibliotēkas dibinātāja un veidotāja – vārdu. Ko par to domā LU profesore Janīna Kursīte-Pakule un Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze?

Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) allaž izsaucis neizpratni un jautājumus, uz kuriem grūti sagaidīt atbildes. Daždesmit miljonu “smagais” fonda budžets, kas pildās no mūsu nodokļu maciņa, tiek izdalīts nereti visai īpatnējiem naudas gribētājiem. SIF ietilpstošais Mediju atbalsta fonds (MAF), par kura publiski deklarēto nolūku cēlumu šaubu nav un nevar būt, tomēr atstāj neatbildētus jautājumus. Vienu no tādiem pamanījis Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, savukārt komentāru sniedza politologs Filips Rajevskis.

Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā “Kultūršoks”, ko sabiedriskais medijs “palaida gaisā” tieši 9. maijā – tā dēvētajā “uzvaras dienā”, tika apgalvots, ka “Ogres muzejs, iespējams, pārkāpis Ženēvas konvenciju, izstādot kritušā Krievijas karavīra uniformu”. Šis apgalvojums izsauca viedokļu vētru tīmeklī. Sižeta autore Anete Ašmane-Vilsone kā galveno pretargumentu krievu karavīra formastērpa parādīšanai minēja ētiskus aspektus, kas saistījās ar jautājumu: kādā veidā iegūts šis formastērps? Situāciju skaidro zvērināti advokāti Saulvedis Vārpiņš un Mārtiņš Kvēps, kā arī vēsturnieks Juris Ciganovs.

Saruna ar Vidzemes Augstskolas vadošo pētnieku Gati Krūmiņu: par domāšanas un instinktu iestigšanu padomju laikā; par to, vai ar Krieviju var kaut ko sarunāt; par to, ka dažādu iemeslu dēļ par deportācijām un okupāciju daudzi latvieši uzzināja tikai Atmodas gados; par to, kāda bija inteliģences loma pirmsatmodas gados; par to, kāpēc krievi svin karu.

Par to, vai auto ar iekšdedzes dzinējiem tiks aizliegti, par Gaisa aizsardzības likumu – vai drīkstēs kurināt malku un granulas, par elektroauto “indīgo” akumulatoru un vēja ventilatoru pārstrādes iespējām, par to, vai lietuvieši mūs “apēdīs”, par atomelektrostaciju mājas pagalmā, par  sektantu kustību ar nosaukumu “zaļais kurss” un daudz ko citu – “Neatkarīgās” intervija ar klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni (ZZS).

Kas pie mums notiek ar darbaspēku? Andris Bite skaidro šo jautājumu. Viņš ir Darba devēju konfederācijas prezidents, zivju pārstrādes uzņēmuma “Karavella” valdes loceklis. Darbaspēks iet mazumā, un tam ir vairāki iemesli. Situācija nav vienkārša. “Haotiski mētāsimies šajā situācijā? Varbūt tomēr meklēsim loģisku izeju?” – jautā Bite.

Pagājuši vien daži gadi kopš tā laika, kad “lielā tēvijas kara” pieminētāji maija sākumā aktīvi gatavojās 9. maija “uzvaras dienai”, gludinot iepelējušos padomju armijas karogus un purinot putekļus no “mūžam dzīvo” portrejām. Tagad viss notiek (ja notiek) klusītēm, jo nekāda padomju armijas un 9. maija sumināšana nav likumiski atļauta. Kā uz šo situāciju raugās bijušais SAB direktors Jānis Kažociņš, kādreizējais Latvijas Krievu savienības (LKS) līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs un Zilupes pilsētas pārvaldes vadītājs Vitālijs Vaļdens? Un ko saka Valsts drošības dienests?

Bez aizķeršanās Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) trešdien, 30. aprīlī, padomes sēdē ievēlēja Anitu Braunu par valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Latvijas Sabiedriskais medijs” galveno redaktori uz piecu gadu termiņu, sākot ar 2025. gada 1. jūniju. Galvenais redaktors ir persona, kas atbild par sabiedriskā medija redakcionālās politikas veidošanu un īstenošanu. Kāda būs šī politika, aptuveni varam nojaust no līdzšinējā sabiedriskā medija vēstījuma. Ko par redaktora izvēli saka SEPLP priekšsēdētājs Jānis Siksnis un bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA)?

Dokumentālā kino režisore, vairāku satriecošu grāmatu autore Dzintra Geka uzskata: ir vajadzīgas gan filmas, gan grāmatas par pagājušā gadsimta šausmām, ko organizēja un realizēja austrumpuses okupanti. Lai neaizmirstu. Lai mācītos no kļūdām. Lai izskaustu vientiesību. Tieši tāpat kā padomju karaspēks iebruka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, iznīcinot cilvēkus, tāpat Krievijas karaspēks tagad iebrucis Ukrainā. Nekas nav mainījies. 1990. gada 4. maijs – Neatkarības deklarācijas pieņemšana – bija cerību stars Latvijai. To atceras arī Dzintra Geka. Vai turpmāk kas mainīsies?

Par klusajām sarunām Vatikānā un par to, ko atdot Krievijai, par to, kāpēc krievi ir “pazaudējuši krastus” un kāpēc latvieši ir bikli, par cilvēku un valstu principiem, par gaismu tuneļa galā un daudz ko citu – “Neatkarīgās” saruna ar politologu Andi Kudoru.

Gandrīz pirms gada tīmeklī saplēsās Latvijas Radio (LR) galvenā redaktore Anita Brauna un dzejniece Māra Zālīte. Un saplēsās ne pa jokam: par latviešu un krievu valodas lietojumu sabiedriskajā medijā priekšvēlēšanu laikā. Tolaik gatavojāmies balsot par Eiropas Parlamenta deputātiem. Šogad situācija līdzīga: 7. jūnijs ir pašvaldību deputātu vēlēšanu diena. Kāda situācija ir ar latviešu valodu šobrīd? “Paliek sliktāk,” teic Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Viņu intervē “Neatkarīgā”.

Zane Daudziņa ir aktrise, runas pedagoģe, vairāku grāmatu autore. Nesen iznāca Zanes grāmata “Bērnudienas Komunālijā”, kuras pirmais metiens tika izpirkts nedēļas laikā. “Silta grāmata,” dzirdēju sakām kādu lasītāju. Silta arī pati Zane, dzirdu sakām pati sevi. Šķiet, Zanē nav nekā negatīva, un viņa ar savu pozitīvo esību prot uzrunāt katru – pat vispārliecinātāko īgņu.

Par to, kā Krievijas diktators Putins iemāna ASV prezidentu Trampu savos “darījumos” un kā tiek izplatīta ideja par Ukrainas sadalīšanu, par to, ko nozīmē Francijas prezidenta Makrona rosinājums izmantot kodolvairogu, par “labajiem” un “sliktajiem” policistiem, par to, ka politologiem nav ko darīt tur, kur pie darba jāķeras psihiatriem, un par daudz ko citu – “Neatkarīgās” sarunā ar vēsturnieku un politologu Kārli Daukštu.

Par 6. kolonnas lēno, kluso, bet neatlaidīgo cīņu par varu, par pasionārismu un sociālo kapitālu, par cilvēku pašizolēšanos un par bailēm radīt bērnus, par valsts iestādēm, kuru pienākumi jāatdod ārpakalpojumā, par protesta sajūtām un daudz ko citu – saruna ar sociologu Aigaru Freimani.

Par Aizsardzības ministrijas savādām reakcijām virsnieku zobenu jautājumā, par kūtro dronu koalīciju, par krievu valodas valdīšanu sabiedrisko mediju telpā, par “melno Rīgu” un par Carnikavas gulbja likteni, par terorisma iespējamību Latvijā un daudz ko citu – “Neatkarīgās” saruna ar Saeimas NA frakcijas deputātu, Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieku, NA priekšsēdētāja vietnieku Jāni Dombravu.

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Krists Kalniņš Lieldienu nedēļā – par to, cik dziļi cilvēki ir ievainoti un cik ļoti viņiem pietrūkst īstas mīlestības. Par ticīgā cilvēka optimismu un par to, cik augstu pacēlās Baznīca, kad to vadīja arhibīskaps Jānis Vanags. Par to, ko Krists gaida no jaunā arhibīskapa, un par to, ko viņš gaida no laicīgās varas.

“Atceroties Ukrainas notikumus, es nebiju no tiem, kuri pēc 2022. gada 24. februāra klaigāja, sak, mēs jau zinājām, ka tā notiks! Pirms tam domāju, ka tas nevar notikt. Jo ir taču veselais saprāts! Kas vainas būtu tam pašam Putinam tagad dzīvot mierā un labklājībā? Bet – nē, viņš dzīvo savās čekista iedomās, kas neietilpst veselajā saprātā,” teic Tālavs Jundzis. Viņš deviņdesmito gadu sākumā bija viens no tiem, kuri organizēja padomju armijas izvešanu no Latvijas. Tagad tā pati armija – gan ar citiem figurantiem – ir gatava iebrukt arī Latvijā.